Kad svēti soli, ka mīlēsi kādu slimībā un veselībā, gan labos laikos, gan ne tik labos, tu nekad neiedomājies, kādi varētu būt ne tik labie laiki. Nav iespējams iztēloties, kā jūtas sieviete, no kuras vīra palikusi pāri vien tukša čaula.
“Neviens nespētu iztēloties to, ka sieva var vēlēties, lai viņas vīrs nomirst, jo nespēj redzēt viņu tādā stāvoklī. Bet es esmu to visu izjutusi. Un es tur nespēju neko darīt.”
Pagājušajā jūlijā mans 43 gadus vecais vīrs, ar kuru esmu laulāta 15 gadus, kā arī mūsu piecus gadus vecās meitiņas tēvs, kurš strādā policijā, negadījuma laikā tika notriekts no motocikla un gandrīz gāja bojā.
Par spīti ārstu prognozēm viņš izdzīvoja, bet man nācās redzēt drosmīgo un stipro Polu kļūstam tik vien kā par tukšu čaulu, viņš komā pavadījis jau 12 mēnešus. Ja viņš kādreiz no tās pamodīsies ar smadzeņu bojājumiem, viņam būs nepieciešama pastāvīga aprūpe.
Katru dienu viņš arvien mazāk ir tas cilvēks ko mīlu un es zinu, ka arī viņš labāk vēlētos nomirt. Tomēr likumdošana aizliedz man atturēt mediķus no dzīvības uzturēšanas iekārtu atslēgšanas, jo mans vīrs nav atstājis šādu vēlmi rakstītā veidā.
Kā viņa sieva un tuvākā ģimenes locekle, es viņu pazīstu vislabāk. Mēs abi apspriedām, ko darīt, gadījumā, ja viens no mums būtu nonācis veģetatīvā kondīcijā, tomēr mēs savas vēlmes oficiāli neapstiprinājām. Kādēļ gan tas būtu jādara?
Pols sešus gadus dienēja Līča karā un Ziemeļīrijā, pirms kļuva par policistu uz vēl 11 gadiem. Mēs iepazināmies 1995. gadā un apprecējāmies piecus gadus vēlāk. 2011. gadā piedzima mūsu brīnišķīgā meitiņa Ella, Pols viņu neprātīgi mīlēja.
Mūsu brīnišķīgo ģimenes dzīvi uz mūžu salauza pagājušā gada 3. jūlija notikums.
Pulksten 20.00 es noskūpstīju vīru uz atvadām…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
